Guna Kalniņa

"Pēc koučinga sesijas es gāju stundu pagulēt." Tieši tā man nesen teica kāda kliente, noslēdzot ilgtermiņa koučinga sadarbību. Ja godīgi, uz mirkļa sekundi mani šī atbilde pārsteidza. Līdz šim biju pieradusi dzirdēt pavisam citus aprakstus: "Iedvesmojoši! Motivējoši! Enerģizējoši!" Arī mana pašas pieredze koučinga sesijās kā klientei visbiežāk bijusi tieši tāda - pacilātība, skaidrība, reizēm pat hiperenerģija. Nogurumu pēc individuālas koučinga sesijas nebiju piedzīvojusi. Tomēr, vēlāk...

Kur beidzas lepošanās ar savu bērnu un sākas lielīšanās ar cita - neatkarīga cilvēka - sasniegumiem? Pēdējā laikā esmu sevi pieķērusi pie šī jautājuma. Mans vecākais dēls šogad uzsāka medicīnas studijas. Divi citi mani bērni mācās mūzikas skolā trešais - mākslas skolā. Un, protams, es ar viņiem lepojos. Ļoti. Uh, kā reizēm gribas par to pastāstīt arī citiem. Bet tad kaut kur galvā ieslēdzas mazs iekšējais kontrolieris: paga, ar ko tieši Tu šobrīd lepojies (vai lielies)? Ar savu bērnu? Ar viņa...

Padalīšos ar nelielu noslēpumu. Manā darba skapī ir liela auduma kaste, kurā glabājas kartītes. Ar dzīvniekiem, ar sejām, ar pasaku tēliem, ar durvīm, tiltiem, dabas ainavām un pat futūristiskiem, mākslīgā intelekta radītiem attēliem. Tā ir mana dārgumu lāde un tā nav tikai metafora. Kā viss sākās? Pirmais impulss nāca no laika, kad mācījos pusgada programmā par pasaku terapiju. Pasniedzēja Jeļena Beļinskaja mācību procesā izmantoja dažādas kartītes, un tas mani burtiski aizrāva. Tajā brīdī...