Kā būtu jājūtās pēc koučinga sesijas?

"Pēc koučinga sesijas es gāju stundu pagulēt." Tieši tā man nesen teica kāda kliente, noslēdzot ilgtermiņa koučinga sadarbību. Ja godīgi, uz mirkļa sekundi mani šī atbilde pārsteidza.

Līdz šim biju pieradusi dzirdēt pavisam citus aprakstus: "Iedvesmojoši! Motivējoši! Enerģizējoši!"

Arī mana pašas pieredze koučinga sesijās kā klientei visbiežāk bijusi tieši tāda - pacilātība, skaidrība, reizēm pat hiperenerģija.

Nogurumu pēc individuālas koučinga sesijas nebiju piedzīvojusi. Tomēr, vēlāk reflektējot par šo klientes teikto, sapratu, ka ļoti labi pazīstu šo sajūtu pēc intensīvām koučinga apmācībām vai psihoterapijas sesijām.

Un visām šīm pieredzēm ir kaut kas kopīgs: tās prasa milzīgu mentālu darbu.

Koučings jau nav tikai patīkama saruna. Tā ir vieta, kur cilvēks analizē savus ierastos domāšanas modeļus, pieņem sarežģītus lēmumus, sastopas ar šaubām, pārvērtē pieņēmumus un dažkārt pirmo reizi skaļi pasaka to, ko ilgstoši nav gribējis atzīt pat sev, utt. Tāpēc viens no uzstādījumiem ir, ka pirms sesijas klientam ir sev godīgi jāpasaka: es šodien esmu/neesmu resursā.

Jo koučings prasa enerģiju.

Dažreiz nogurumu rada nevis pati saruna, bet tas, ka ķermenis beidzot sajūtas drošībā un var atslābt. Citreiz tā ir intensīva kognitīvā slodze vai emocionāla atvēršanās.

Un tas ir pilnīgi saprotami.

Man šķiet, ka esam pārāk pieraduši vērtēt labu koučinga sesiju pēc tā, cik motivēti jūtamies uzreiz pēc tās.

Ne vienmēr labākā sesija klientam ir tā, pēc kuras gribas "kalnus gāzt".

Dažreiz labākā sesija ir tā, pēc kuras gribas padzerties glāzi ūdens, iziet klusā pastaigā… vai vienkārši stundu pagulēt.

Jo smadzenes un emocijas tikko ir paveikušas ļoti nopietnu darbu.

Ja pēc koučinga jūties noguris, nesteidzies domāt, ka kaut kas nav kārtībā. Iespējams, Tavs prāts vienkārši turpina apstrādāt pārmaiņas, kuras sesijas laikā esi sācis.

Savukārt, ja pēc vairāk kā vienas sesijas izjūti izteiktu izsīkumu, trauksmi vai sajūtu, ka process Tevi ilgstoši izsmeļ, par to noteikti ir vērts atklāti un godīgi runāt ar savu kouču. Reizēm pietiek mainīt tempu vai sesijas struktūru, bet reizēm kļūst skaidrs, ka konkrētajā dzīves posmā piemērotāks atbalsts var būt psihoterapija vai cita veida speciālista palīdzība.