Par lielīšanos

Kur beidzas lepošanās ar savu bērnu un sākas lielīšanās ar cita - neatkarīga cilvēka - sasniegumiem?

Pēdējā laikā esmu sevi pieķērusi pie šī jautājuma.

Mans vecākais dēls šogad uzsāka medicīnas studijas. Divi citi mani bērni mācās mūzikas skolā trešais - mākslas skolā. Un, protams, es ar viņiem lepojos. Ļoti.

Uh, kā reizēm gribas par to pastāstīt arī citiem. Bet tad kaut kur galvā ieslēdzas mazs iekšējais kontrolieris: paga, ar ko tieši Tu šobrīd lepojies (vai lielies)?

Ar savu bērnu? Ar viņa izvēlēm un ieguldīto darbu? Ar sevi kā mammu? Vai varbūt - mazliet - piesavinies viņa panākumus? Jo bērna sasniegums nav gluži vecāka sasniegums.

Jā, aiz tā bieži stāv gadi vecāku ieguldījuma: vest, gaidīt, maksāt, atbalstīt, mierināt, motivēt, disciplinēt, dažreiz arī pabakstīt (un reizēm daudz vairāk kā tikai "dažreiz").

Ir pedagogi, treneri, vecvecāki un mūsu - saliktās ģimenes - gadījumā, arī vecāku jaunās otrās puses, kuri ir snieguši milzīgu un nesavtīgu atbalstu gadu garumā.

Bet ir arī pats bērns/jaunietis/jaunais pieaugušais. Viņa talants. Viņa raksturs. Viņa izvēles. Viņa disciplīna. Viņa darbs.

18 gadus veca jaunieša iestāšanās universitātē jau ir daudz vairāk viņa stāsts nekā mans. Varbūt tāpēc man šķiet vērtīgi sev ik pa laikam pajautāt: vai es šobrīd priecājos par otra cilvēka panākumiem, vai izmantoju tos kā apliecinājumu savai vērtībai?

Un vēl neērtāks jautājums - vai vēlme daudz stāstīt par savu bērnu sasniegumiem reizēm nerodas tieši tad, kad pašam pietrūkst savu sasniegumu, par kuriem gribas stāstīt?

Nezinu, vai te vispār iespējams novilkt precīzu robežu.

Un varbūt viens no vecāku uzdevumiem, bērniem pieaugot, ir iemācīties ne tikai viņus palaist dzīvē, bet arī atdot viņiem pilnas īpašumtiesības uz viņu sasniegumiem.

Lepojoties tik un tā. 🤍

Kā jums šķiet - kur ir robeža starp veselīgu lepošanos ar savu bērnu un viņa sasniegumu piesavināšanos?